SĀKUMS
ZIŅOJUMI
VĒSTURE
BILDES
PĀRDOMĀM
ZIEDOJUMI
IESAKĀM IZLASĪT

Lasīsim Bībeli!


Dieva Svētais Vārds cilvēcei. Caur Svētajiem Rakstiem mūsu Radītājs dod unikālu iespēju katrai cilvēka dvēselei rast atbildes uz visiem dzīves jautājumiem.

"Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts."
Lūk.11:9



Der ieskatīties!





 

 Aptaujas
Vai bieži apmeklējat baznīcu?
katru nedēļu
aptuveni reizi mēnesī
dažas reizes gadā
tikai īpašās reizēs
  rezultāti » 

Kristus ir augšāmcēlies! 

Kādā no Dāvida dziesmām lasām: „šī ir tā diena, ko Dievs ir devis...”

Dieva bērni, dziediet, skaļi gavilējiet – Jēzus uzcēlies! Šādas domas un noskaņas parasti izskan Lieldienu dziesmās, svētku sprediķos.

Bet, ja vien mēs labi ieklausāmies Lieldienu evaņģēliju vēstīs, tur dzirdam ko pretēju – par bēdām, drebēšanu, noskumšanu, raudāšanu. Tas viss pretējs sirds pacilātībai un sirds priekam

Arī nupat nolasītā evaņģēlista Marka – senākā Jēzus augšāmcelšanās aprakstā nesaklausījām Lieldienu prieku, gaviles. Tieši pretēji – tas vēstīja tikai par rūpēm un izbailēm, kas nav savienojamas ar dziļu, svētu prieku.

Dzirdējām: „Tās izbijās” un noslēgumā „Tās metās bēgt... trīcēja, bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās.”

Tikai dienai beidzoties, Lieldienu vēsts izraisa patiesu prieku, ovācijas.

Dieva Vārds liek vispirms cauri mūsu dvēselēm izspiesties Lieldienu izbailēm, lai raisītos līksmība.

Izbīšanās var būt pavisam cilvēciska - no nāves, soda, izsmiekla un dievišķa – saskaroties ar Dieva klātbūtnes vareno spēku.

Skumji ir vērot ciešanu piemeklētus ļaudis. Jau rīta krēslā, dzestrumā trīs sievas, satriektas, klusas devās pie Jēzus kapa. Viņas bija pieredzējušas, ka brīnums nenotika. Neviens eņģelis Jēzu neatbrīvoja no krusta. Ugunīgi rati Viņu neaizveda debesīs. Viņu Kungs bija Krustā sists,.... nomiris, ....aprakts. Šo baiļu trīsskanī ir ieslīgušas sieviešu domas. Skumjš, nedrošs šis sievu gājiens. Dzīvības gaisma ir dzisusi viņu dvēselēs, Debesis sagāzušās, cerības apraktas, ticība, ka Jēzus atpestīs Israēli apglabāta. Bija palikusi tikai mīlestība.

Soli pa solim sievas tuvojas Jāzepa, no Arimatejas, dārzam. Pēkšņi tās pārņem lielas bažas. „Kā iekļūsim kapā?” Kā tiksim galā ar to, ko nespējam? Priekšā taču liels akmens, kas viņu vājajām rokām ir par smagu. Kas mūs atbalstīs, kas dos īsto padomu?  „Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?”

Nu vienkārši skumjš mīlestības gājiens, bez ticības, cerības.

Vai tāds nav arī mūsu gājums, saņemot ziņas par cilvēku nomiršanu, saskaroties ar dzīvībai bīstamu sērgu tuvumu un raugoties uz savu dzīves noslēgumu? Kā ar mūsu ticību, cerību? Vai mēs tikai, tradīciju vadīti, neesam šeit pulcējušies, lai parādītu pietāti mirušam Jēzum? Vai mūsu sirds nav kļuvusi par lielu cerību, dziļas ticības kapsētu, saskaroties ar dzīves krīzēm, grūtībām, ierobežojumiem, pat nāves tuvumu?

Vai mūsu dvēsele netuvojas mirušam Jēzum šaubu, grēku, vainas, saimniecisko rūpju pilnas, kā karsta tveice pirms draudoša negaisa?

Lūk, akmens ir novelts! Re, kā! Veltīga bijusi zūdīšanās.

„Ienākušas kapā, sievas ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē,” Viss skaidrs - tas debesu vēstnesis eņģelis!

Skan vēstījums: „Jēzus ir augšāmcēlies!” dzirdams iedrošinājums! Bet gaviles izpaliek.

Jēzus vārdi, viss Viņa klātbūtnē pieredzētais, dziļi bija skāris sievu sirdis un tur palika, bet tās vēl nav gatavas tādam lielam svētam brīdim – Jēzus augšāmcelšanai. Vēl viņas nespēja pieņemt, to, ko dāvā Dievs.

Rakstīts: „Tās izbijās.”

Cauri tumšajam bezcerību mākonim nogrand pērkons, tiešs zibens trāpījums - „Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, ..... Viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika.”

Arī mēs ikviens nesam sevī kādu daļu no šo sievu pieredzes. Cilvēkam grūti aizmirst, atbrīvoties no pagātnes, smagi pieņemt sarežģītas situācijas, tas, kas notiek tagadnē.

Mēs stāvam vēl ikdienas Golgātas krusta ēnā. Sirdi vēl pilnīgi nav pārņēmusi Lieldienu gaisma. Pastāv ik pa laikam norobežošanās no svētīgā prieka, ka tas, kas bija cietis un miris, nu augšāmcēlies. Neiespējams šķiet dzīvības likums, tā ceļš, kas atšķirīgs nāvei.

Pilnībā satricinātas, sievas nespēj sadzirdēt ne, ka Kristus ir augšāmcēlies, ne ka Viņš pirms viņām aizies uz Galileju un tur Viņu varēs redzēt, kā Viņš jau sacījis.”

Viņu skatiens piesaistīts tukšajai kapa vietai. „Pie kā tagad piesaistīt savu mīlestību,” viņu izmisušās dvēseles kliedza.

Mīļie, redziet, kur Dievs atklājas, tur Viņa reālā klātbūtne izsauc patiesu bijību. „tās metās bēgt .... trīcēja .... un nestāstīja nevienam neko.”

Protams, vēlāk, pēc sargu nestās ziņas par zemestrīci un kapa atvēršanos, pēc pamošanās viss kļūst citādāk.

Acis atdarījās, mute pauda patiesību. Īstenojās satapšanās ar Augšāmcelto Kungu un arī atskanēja Lieldienu gaviles. „Tas Kungs ir augšāmcēlies!” „Viņš patiesi ir augšāmcēlies!”

Ticības ceļš tā ved ikvienu pie tukšā kapa un satriec mūsu iecerētos nodomus pilnībā. Ir jāpazaudē cilvēciskais Jēzus, lai iegūtu dzīvību Kristū. Un cilvēki grib redzēt, viņi dodas svētceļojumos, uz svēto kapu, bet tas ir tukšs. Tikai eņģelis pauž: „Ko meklējiet dzīvo pie mirušiem.”

Īsta Lieldienu ticība izaug no spēcīgu ārēju satricinājumu pieredzes, ne no savām vēlmēm un nojautām. Ir jāpiedzīvo, ieiešana tumšā kapā, Lieldienu izbailes, lai notiktu pagrieziens, tā, ka ausis spēj saklausīt: „Nebīstieties! ... Viņš ir augšāmcēlies! Ejiet un pasakiet... kā Viņš jums sacījis” un iesāktos reāla, dzīvības pilna dzīve, kustība pretī dvēseles īstajam kodolam, bēgšana no kapa pie Augšāmceltā Kristus, kas izjauc veco pasaules kārtību.

Kristus augšāmcelšanās ir noslēgums visam vecajam un sākums vienai jaunai pasaulei. Mēs saucamies ne vairs par Vecās Derības ļaudīm, bet Jaunās Derības ļaudīm, ar Vecās Derības ieskaņām.

Taču tukšo kapu, ir jāpiedzīvo, lai mūsu dzīves ceļš nevestu pie mirušā Jēzus, bet pie Dzīvā Kunga, kurš iet mums pa priekšu. Par Augšāmceltā gājienu vēsta Bībele, Viņa dibinātā Baznīca. Viņa pēdas redzamas cilvēku dzīvēs, to norisēs, attiecībās.

Vērīgākie arī šodien varēja pieredzēt – savu iedomu kapa tukšumu un atraisīšanu no pašu maldu savilktiem valgiem, grēku nožēlā un piedošanā un sadzirdēt eņģeļa vētījumu, īso, bet dzīvības pilno Lieldienu sprediķi: „Kristus ir augšāmcēlies!”

Mīļā Kristus draudze, bet tad prieks ir īsts un spēks pietiks, lai bijīgi steigtos un pasaulē vēstītu: „Tas Kungs ir augšāmcēlies! Kaps ir tukšs. Nāve pārspēta Dzīvībā!” To, ka sievas gāja un vēsti nesa, pierāda tas, ka šodien vēl var dzirdēt šo vēsti.

Tāpēc nekavēsimies, bet, pildot savus pienākumus, kalposim mīlestībā, ar jaunu dzīvības spēku, nebaidīdamies no šķēršļiem ceļā, būdami pārliecināti, ka Dzīvības Kungs iet mums pa priekšu, ceļu pašķirdams, cauri dažādiem laikiem, sarežģītām situācijām, mūs mainot, uzturot, svētījot, līdz mūžībā skatīsim Augšāmcelto vaigā.

Tad cilvēcei vienmēr Lieldienas un arī šīs, būs Lielā diena, ko tas Kungs ir devis un prieks pilnīgs.

Ak, brīnums liels, ak spēcīgs Dievs,
Kurš naidnieks Tev vairs pretim ies?
Kurš bēdu akmens būs tik smags,
Ko nevelsi no manas krūts?
Allelujā! Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies! Āmen.

Vēlu Jums visiem Dzīvā Kristus tuvuma svētību un pieaugt ticībā, saglabājot drošu cerību.

Priecīgu, svētīgu Kristus Augšāmcelšanās dienu!

Jūsu mācītājs Leons Novicāns
 


Zaļā Ceturtdiena

Zaļā ceturtdienā, pirmajā no trim Svētajām dienām, kas ved līdz Lieldienām apustulis Jānis aicina mūs apdomāt, kas ir „mīlestība līdz galam" (Jņ.13:1).

Vārds „mīlestība” ir visbiežāk pārprastais vārds. Tā vārdā sākti kari, pieciestas maldu mācības, attaisnoti grēki.

Bet īsta mīlestība nav savienojama ar grēku. Tā mīlēja Jēzus, iedams atpakaļ pie Tēva cauri nāvei pie Golgatas krusta, no kura Viņš liecināja: „Viss piepildīts.” „Es esmu jūs mīlējis līdz galam.”

Tā kā vergu namā nebija un neviens māceklis neatsaucās kalpot, Jēzus piecēlās mielasta laikā un sāka mazgāt saviem mācekļiem kājas.

Tie izbijās, bet Viņš noliecās katra priekšā un pieskārās to netīrām, sasvīdušām pēdām, katrā pirkstu starpā ieslīdēja Jēzus pirksts. Ūdens tās izskaloja. Neveikla situācija.

Bet tā Kungs un Skolotājs Jēzus iepazīstināja savus sekotājus ar glābšanas pamatprincipiem – sevi aizliegt, visdziļākā pazemībā sevi upurēt, lai no jauna veidotu Dieva ģimeni, Dieva tautu, pārradot svešiniekus. Tikai tā darbojas Dieva mīlestības „līdz galam” spēks.

Pats Dieva Dēls – Kungs un Ķēniņš noliecas pie kritušā Ādama, jā, mūsu kājām, mazgā, lai mēs varētu sēsties pie galda Dieva kāzu mielastā.

Jēzus dara visu, kas nepieciešams, lai glābtu ikvienu. Viņš mazgā arī nodevēja Jūda Iskariota kājas un sniedz tam kumosu. Bet tikai no tīras sirds, kur vieta ir Dievam, norit nožēlas asaras Jēzus plaukstās.

Kalpa Jēzus mīlestība izrauj mūs no cilvēcīgās lepnības gūsta un dara mūs šķīstus – derīgus Dievam, lai sāktu jaunu un īpašu dzīvi.

Jēzus iedibina Jaunu derību ar Dievu, kur par derības asinīm kļūst Viņa paša asinis un par vienīgo upuri Viņa paša miesa.

Līdz pat pasaules galam Svētajā Absolūcijā Jēzus atkal un atkal mazgā savu mācekļu kājas un Svētajā Vakarēdienā tiem pasniedz savu miesu un asinis, kas ir pilnas ar Dieva mīlestību, kas nebaidās izsmiekla, ciešanas, sacīt patiesību, zaudēt savu godu, mantu un pazemīgi nes savu krustu, mīlot līdz galam.

Jēzus pēdējā griba skan „Mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.” Ja kādreiz mīlestības baušļa otrā daļa pauda: „Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu”, tad tagad mums būs mīlēt ikvienu „Kā Jēzus tevi ir mīlējis!”.

Jēzus mīl, pat, ja Viņa mīlestība tiek ļaunprātīgi izmantota, uzskatīta par pašsaprotamu, noniecināta. Dieva Dēls, nokāpdams soli pa solim tuvojas Ģetzemanes dārzam, lai, uzņemdams visus cilvēces grēkus, liedams asins sviedrus, paliktu par grēku un nodots ar skūpstu, visu atstāts, ļautu sevi - Cilvēka Dēlu sasiet pasaules varas izpildītājiem, lai tiktu paaugstināts krusta kokā.

Mīlēsim, nevairīdamies no ciešanām, bet sargādamies no tumsas varas! Āmen.

Jūsu mācītājs Leons Novicāns

 

Pūpolsvētdiena jeb Palmu svētdiena
(latīniski Palmarum). 

Mīļie, atvērtie Kristum!

Pūpolsvētdienā, Jēzum iejājot uz aizlienēta ēzelīša Jeruzalemē, ir iesācies laiks, kad ilgas un cerības sāk īstenoties. Cerība uz dzīvību, dziedināšanu, dvēseles skaidrību.

Notikuma svētumu pasvītro tas, ka ēzelītis, uz kura Jēzus tiek uzsēdināts, vēl pats izjūt savas mātes gādību. Pilnībā ir skaidrs kāda rakstura varu Jēzus pārstāv.

Dieva apsolītais Ķēniņš tiek sveicināts „Ozianna, Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt 21: 9b)

Tā vienlaikus ir liecība, ka Dieva pestīšana ir atnākusi un lūgums pēc glābšanas. Tas Kungs nāk zemībā, bet pilns drosmes, pretendēdams uz šķīstīšanas, piedošanas Kunga– Miera Ķēniņa vietu, lai valdītu pār cilvēku sirdīm un Dieva Mīlestības spēkā palīdzētu, dotu dzīvības cerību.

Un kaut vēl ļaužu dvēseles pilnībā Jēzu nepazīst, tomēr kaut kas viņu sirdīs sakustējās. Viņi kaut nedaudz pieredz Dieva klātbūtnes skaņas, smaržas noskaņu.

Bērnu dzidrās balsis sauc: „Ozianna Dāvida Dēlam!” mīksti koku zari un drēbes klātas Viņa priekšā uz ceļa.

Pūļa cilvēkus tas satrauc, raisa viņos dusmas, pat naidu. Grūti pieņemt 8 Psalma vārdos izsacīto patiesību: „No mazuļu un zīdaiņu mutes Tu uzcēli cietoksni pret saviem naidniekiem, lai savaldītu pretiniekus un atriebējus, ” to, ka galdnieka dēls Jēzus sevī iemieso Kristus Garu, un vadīs cilvēci patiesā lielumā – Mīlestībā.

Tāpat, kā Dieva tauta toreiz redzēja savu Kungu pazemīgi iejājam Jeruzālemē uz ēzeļa kumeļa, tā Viņa baznīca redz Kristu atkal un atkal nākam Vakarēdiena maizē un vīnā, Viņa Vārdā, lūgšanu pieredzē, Viņa Gara vadītā cilvēku attieksmē.

Mīļie iziesim pretim Kristum no dvēseļu izolētības un paliksim ar Viņu ciešanu, patiesas mīlestības ceļā uz Golgatas krustu, lai raisītos Dzīvība - Augšāmcelšanās prieks un līksmība, kopībā ar Miera Ķēniņu Apsolītā zemē, kur eņģeļu pulki sagaida ar Pūpolsvētdienas sveicienu – „Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” kopā ar tagadnes mūsu dvēseles un visas cilvēces dziļo lūgumu „Ak, Kungs, palīdzi!” „Ozianna!” - „Izglāb tūlīt!”. Āmen.


Jūsu mācītājs Leons Novicāns
 
  
 Kontakti


Dievkalpojums:
svētdienās 13:00
Katra mēneša pirmajā svētdienā 
ģimeņu dievkalpojums.

Vakara svētbrīdis:
trešdienās 19:00
Pēc svētbrīža 
Bībeles stunda.
Katra mēneša 
pēdējā trešdiena-Tezē 
vakara lūgšanas.

Sestdienās:
12:00 – 16:00
Baznīca atvērta apmeklētājiem.


Mācītājs
Leons Novicāns
t.29442118



Ērģelniece
Luize Klinta Mardanova
t.25900947



Draudzes priekšniece
Ieva Novika
t.29330868

Google Maps
 





Noderīgas saites

 

Meklēšana
Copyright © 2007; Created by MB Studija »