Pūpolsvētdienā, Jēzum iejājot uz aizlienēta ēzelīša Jeruzalemē, ir iesācies laiks, kad ilgas un cerības sāk īstenoties. Cerība uz dzīvību, dziedināšanu, dvēseles skaidrību.

Notikuma svētumu pasvītro tas, ka ēzelītis, uz kura Jēzus tiek uzsēdināts, vēl pats izjūt savas mātes gādību. Pilnībā ir skaidrs kāda rakstura varu Jēzus pārstāv.

Dieva apsolītais Ķēniņš tiek sveicināts „Ozianna, Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt 21: 9b)

Tā vienlaikus ir liecība, ka Dieva pestīšana ir atnākusi un lūgums pēc glābšanas. Tas Kungs nāk zemībā, bet pilns drosmes, pretendēdams uz šķīstīšanas, piedošanas Kunga– Miera Ķēniņa vietu, lai valdītu pār cilvēku sirdīm un Dieva Mīlestības spēkā palīdzētu, dotu dzīvības cerību.

Un kaut vēl ļaužu dvēseles pilnībā Jēzu nepazīst, tomēr kaut kas viņu sirdīs sakustējās. Viņi kaut nedaudz pieredz Dieva klātbūtnes skaņas, smaržas noskaņu.

Bērnu dzidrās balsis sauc: „Ozianna Dāvida Dēlam!” mīksti koku zari un drēbes klātas Viņa priekšā uz ceļa.

Pūļa cilvēkus tas satrauc, raisa viņos dusmas, pat naidu. Grūti pieņemt 8 Psalma vārdos izsacīto patiesību: „No mazuļu un zīdaiņu mutes Tu uzcēli cietoksni pret saviem naidniekiem, lai savaldītu pretiniekus un atriebējus, ” to, ka galdnieka dēls Jēzus sevī iemieso Kristus Garu, un vadīs cilvēci patiesā lielumā – Mīlestībā.

Tāpat, kā Dieva tauta toreiz redzēja savu Kungu pazemīgi iejājam Jeruzālemē uz ēzeļa kumeļa, tā Viņa baznīca redz Kristu atkal un atkal nākam Vakarēdiena maizē un vīnā, Viņa Vārdā, lūgšanu pieredzē, Viņa Gara vadītā cilvēku attieksmē.

Mīļie iziesim pretim Kristum no dvēseļu izolētības un paliksim ar Viņu ciešanu, patiesas mīlestības ceļā uz Golgatas krustu, lai raisītos Dzīvība - Augšāmcelšanās prieks un līksmība, kopībā ar Miera Ķēniņu Apsolītā zemē, kur eņģeļu pulki sagaida ar Pūpolsvētdienas sveicienu – „Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” kopā ar tagadnes mūsu dvēseles un visas cilvēces dziļo lūgumu „Ak, Kungs, palīdzi!” „Ozianna!” - „Izglāb tūlīt!”. Āmen.